Šaubies, bet Nešaubies
Atradu manis paša pirms vairākiem gadiem veidotu apcerējumu par tēmu - Šaubas manī.
Pašreiz, atskatoties uz šīm pārdomām un lēmumiem, kādus esmu pieņēmis savā dzīvē, redzu, ka daudzi no mums dzīvo ar identiskām sajūtām un "ar domu par rītdienu"!
/2019.gads/
Dažkārt man šķiet, ka mana dzīve ir kā nemitīga gatavošanās Lielajai Rītdienai. Daudz ko es daru šodien un tagad, bet savus lielos dzīves plānus īsti nerealizēju. Sirdī ir sajūta, ka “es iemācīšos vēl šo vienu lietu un tad es visu sapratīšu” vai arī “izlasīšu vēl šo grāmatu un kļūšu savādāks”.
Tomēr ar laiku prātā iezogas doma, ka tā ir tāda sevis mānīšana. Tā ir tāda ērta kaut kam gatavošanās fāze, kad var izvairīties no reālas darbības un ērti iekārtoties dīvānā ar gudru grāmatu rokā, sak' "es taču vēl augu un nogatavojos".
Bet vai svarīgāka par rītdienu nav šodiena? Un vai rītdien es tiešām būšu gatavs?
Vai es nodzīvoju šodienu ar sajūtu, ka “pienāks rītdiena un tad es visu paveikšu” vai arī “es šodien izdarīju visu, ko varēju un gribēju”
Izskatās, ka nevis mūsu zināšanu apjoms, bet vienkārši ticība sev ir tas, kas nosaka, cik pilnvērtīgi mēs realizējam savus sapņus. Jā, kaut kādā mērā zināšanu bagāža ietekmē ticību sev, tomēr neesmu novērojis tiešu sakarību starp zināšanu daudzumu un ticību saviem spēkiem.
Es esmu izlasījis tik daudz grāmatu, manā galvā ir tik daudz zināšanu, bet kaut kas tomēr liek par sevi šaubīties. Šaubīšanās par saviem spēkiem noved pie atziņas “vēl īsti neesmu gatavs. Izlasīšu vēl vienu grāmatu un tad gan!”
Kas nosaka ticības spēku sev? DNS? Barjeras, kurās iedzīvojamies caur dzīves traumatiskajiem brīžiem? Zodiaka zīme?
Bet vai izlasot vēl vienu grāmatu es būšu kļuvis gatavāks? Vai varbūt es jau esmu gatavs, tik pats tam nespēju noticēt? Ir jāsāk lietas darīt – iespējams, lēnām, bikli! Vai būtiskais šeit ir - DARĪT un darot augs arī ticība sev?
Kādam sev tuvam cilvēkam uz Ziemassvētkiem uzdāvināju paštaisītu koka plāksnīti ar uzrakstu “Šaubies, bet Nešaubies”. Viņš ir cilvēks, kurš, neskatoties uz gudro galvu uz pleciem, mūžīgi šaubās. Bet ļoti iespējams, ka šī plāksnīte patiesībā pienācās man pašam.
Laikam ir pienācis laiks pieņemt faktu, ka 99,9% cilvēku mīt šaubas. Pat gudrākie un jaudīgākie no mums baidās, izjūt kompleksus un šaubās.
Bet atšķirība ir tajā, ka jaudīgie norij šaubas, ievelk dziļi elpu un sper soli pāri šaubu tiltiņam. Kurā pusē palikšu es? Jā, jānoskaidro, kas atrodas tajā otrā – izlēmīgo krastā :) Rīt! :)