Vai lēmumus pieņemt ir vienkārši?
Šaubas ir viena no cilvēkam izplatītākajām emocijām. Mēs šaubāmies par to, ko ēst brokastīs vai pa kurus ceļu doties uz darbu (kur būs mazāk sastrēgumu). Nemaz nerunājot par jautājumiem, kuri var atstāt būtisku ietekmi uz mūsu dzīvi.
Šaubu rezultātā mēs ... turpinām šaubīties un nereti arī atliekam lēmumu pieņemšanu. Kādēļ? Jo mums ļooti gribas pieņemt pareizos lēmumus! Lielai daļai cilvēk šķiet, ka visos lēmumos ir jāiegūst maksimums un, ja tas netiks izdarīts, tad kaut kas tiks zaudēts. Tā rezultātā, baidoties pieņemt ne-maksimālo lēmumu, tas paliek gaisā karājoties!
Bet šāds labils stāvoklis ir būtībā sliktākais, kas ar mūsu lēmumiem var notikt. To apliecina arī viens interesants ASV veikts eksperiments par Lēmumu pieņemšanu. Pilnīgi traks, bet izcils eksperiments. Tātad eksperimenta organizatori savāca cilvēkus, kuriem dzīvē priekšā stāvēja būtisku lēmumu pieņemšana un sadalīja tos divās grupās (cilvēki sadalīti pēc nejaušības principa). Vienas grupas dalībnieki lēmumus par tādiem jautājumiem, kā darba maiņa, dzīves vietas maiņa, pārmaiņas attiecībās uc pieņēma paši. Savukārt otra grupa pieņēma tos pašus būtiskos lēmumus nevis paši, bet metot monētu! Ar domu: Ģērbonis = pārcelšos dzīvot uz laukiem; Averss - palikšu Rīgā! Vai arī: ģērbonis - mainīšu darbu pret mazāk atalgotu, bet interesantāku; averss - sakodīšu zobus un darīšu esošo darbu!
(esi gatavs uzticēt savus lēmumus šim zvēriņam?)
Kā redzi, daļa dalībnieku pilnībā paļāvās uz tīru nejaušību jeb palaida "pieņemt maksimāli pareizo lēmumu" grožus ārā no rokām. Lēmumi tika pieņemti un dzīves turpinājās!
Pēc zināma laika tika veikta visu pētījuma dalībnieku atpauja. Kas noskaidrojās? Tas, ka laimīgāki un apmierinātāki ar jauno dzīvi bija tie, kuru vietā lēmumu bija pieņēmusi monēta, nevis loģiski apsvērumi!
Neloģiski? Bet tam ir vienkāršs izskaidrojums - gadījumā ar monētu cilvēki pieņēma lēmumu un sekoja pieņemtajam lēmumam ātri un nekavējoties. Savukārt daļa loģisko lēmumu pieņēmēju lēmumu pieņemšanu bija krietni novilcinājuši vai arī nebija tā īsti pieņēmuši. Ar nepieņemšanu es domāju stāvokli, kad ar prātu mēs kaut ko izdomājam, bet ar sirdi to nepieņemam, neinkorporējam sevī, kā daļu no mums. Tas attiecīgi Loģiskajos lēmuma pieņēmējos kultivēja šaubas un iekšēju neapmierinātību ar neskaidro situāciju.
Kādi secinājumi?
Lēmums ir daudz veselīgāk par NE-lēmumu. Tad mums ir skaidrs, kā
rīkoties un mēs varam koncentrēties uz darīšanu nevis svārstīšanos. Tādēļ būtiski ir:
1. izlemt = pieņemt lēmumu, pat ja brīžam lēmums šķiet neloģisks vai informācijas par maz
(piemēram, Dž. Bezoss iesaka dalīt lēmumus 2 lēmumu tipos - tādos, kuri izraisīs neatgriezeniskas sekas un
tādos, kur arī nepareizi pieņemtu lēmumu būs iespējams labot + Dž.B. iesaka, ka 70% informācijas par situāciju ir absolūti pietiekami, lai pieņemtu lēmumu)
2. pieņemt lēmumu = pateikt sev "lēmums ir pieņemts un es darīšu visu, lai to realizētu nevis tērēšu savu enerģiju šaubām un nevērtīgām pārdomām"
Rezultāts = mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu uzmanība. Ja esam pieņēmuši lēmumu un rīkojamies, tad mūsu enerģija netiek izniekota pa kaktiem, bet plūst virzienā, kurš arī nesīs augļus.